pazvanīt
pazvanīt -u, -i, -a, pag. -īju; intrans.
1.Neilgu laiku, mazliet zvanīt (parasti signalizējot).
PiemēriPazvanīt pie durvīm.
- Pazvanīt pie durvīm.
- Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā ar nodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot, lai viņš aiziet.
- Barons paņēma no galda sudraba zvaniņu ar dārgakmeni greznotu rokturi un pazvanīja. Ienāca sulainis.
1.1.Zvanot neilgu laiku, signalizēt, lai pasauktu (kādu).
PiemēriSulainis pazvanīja Kristīnei... viņa ienāca. «Kas ir, Vīskrel?»
- Sulainis pazvanīja Kristīnei... viņa ienāca. «Kas ir, Vīskrel?»
- Pazvanīja [Ceplis] kalponi un lika uzklāt galdu.
- Pazvanīja ķelneri.
2.sar. Piezvanīt (kādam).
Piemēri«Vispirms brauksim uz mežniecību, Sarmīt. Tur onkuļi pazvanīs pa tālruni un droši vien noskaidros, kur ir tās tavas mājas.»
- «Vispirms brauksim uz mežniecību, Sarmīt. Tur onkuļi pazvanīs pa tālruni un droši vien noskaidros, kur ir tās tavas mājas.»
- Rasa.. iegāja slaucēju atpūtas istabā, kur atradās telefons, un pazvanīja uz kantori inženierim.
- Viņi pacilāja un sakārtoja savus dokumentus,.. pazvanīja pa tālruņiem, un tad viņi tiešām bija brīvi.
Avoti: 6-1. sējums