personība
personība -as, s.
1.Indivīda īpašību kopums, kam raksturīga aktīva, apzināta attieksme pret sabiedrību un dabu, mijiedarbība ar tām individuālā formā.
PiemēriHarmoniska personība.
- Harmoniska personība.
- Viengabalaina personība.
- Personības attīstība.
- Personības veidošana.
- Personības degradācija.
- Personības tipi.
- Radoša personība.
- Daudzveidīgas socializācijas rezultātā cilvēks iemanto jaunu - personības - kvalitāti, kas parāda cilvēka pamatatšķirību no dzīvnieku pasaules, raksturo to kā sociālu būtni.
- Personības būtība.. ir atkarīga no pastāvošajām ekonomiskajām un sabiedriski politiskajām attiecībām, kas veido sociālo vidi kopumā.
- ..rakstnieka talants un tā idejiski estētiskā ievirze, rakstnieka pieredze un amata prasme, viņa pasaules uzskats, partejiskā attieksme pret dzīvi un saistība ar tautu - viss, kas nosaka personības saturu, - ietilpst tajos faktoros, kuri nosaka arī daiļdarba māksliniecisko skanējumu.
1.1.Cilvēks ar kādām sabiedriski nozīmīgām, parasti pozitīvām, īpašībām.
PiemēriBēthovena ģeniālā personība ir vienreizēja pasaules mūzikas vēsturē. Tās spēks un lielums pavēra mūzikas attīstībai jaunu laikmetu, deva mūzikai jaunu saturu, jaunu formu.
- Bēthovena ģeniālā personība ir vienreizēja pasaules mūzikas vēsturē. Tās spēks un lielums pavēra mūzikas attīstībai jaunu laikmetu, deva mūzikai jaunu saturu, jaunu formu.
- «Tā tomēr ir personība,» draugs pārliecināti teica. «Viņam piemīt tieši tas, kā mums trūkst. Dzīves pieredze un plašs skatījums uz norisēm kopumā.»
Avoti: 6-1. sējums