Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
peļķe
peļķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Ar ūdeni, retāk ar dubļiem pildīts sekls padziļinājums, piemēram, zemes, ceļa virsā; ūdens, retāk dubļi šādā padziļinājumā.
PiemēriDubļu peļķe.
  • Dubļu peļķe.
  • Virsledus peļķe.
  • Iebrist peļķē.
  • Apiet peļķi.
  • Katrā grambā pēc lietus mirdzēja peļķes un peļķītes, mālainā zeme atgādināja sarkanīgu granītu ar vizlas spigulīšiem.
  • Sniegs bija sācis kust. Purvos virs ledus garozas krājās ūdens peļķes.. Kājas samirka.
  • Peļķē viņš piesmēla kurpi..
  • pārn. ..Negribēja nonīkt sīko dienu peļķē, Devās spāņu brīvprātīgo cīņās..
1.1.Uz plakanas virsmas izliets , sakrājies u. tml. šķidrums, laukums, ko klāj šāds šķidrums.
Stabili vārdu savienojumiIesēsties peļķē.
Avoti: 6-1. sējums