peļķe
peļķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Ar ūdeni, retāk ar dubļiem pildīts sekls padziļinājums, piemēram, zemes, ceļa virsā; ūdens, retāk dubļi šādā padziļinājumā.
PiemēriDubļu peļķe.
- Dubļu peļķe.
- Virsledus peļķe.
- Iebrist peļķē.
- Apiet peļķi.
- Katrā grambā pēc lietus mirdzēja peļķes un peļķītes, mālainā zeme atgādināja sarkanīgu granītu ar vizlas spigulīšiem.
- Sniegs bija sācis kust. Purvos virs ledus garozas krājās ūdens peļķes.. Kājas samirka.
- Peļķē viņš piesmēla kurpi..
- pārn. ..Negribēja nonīkt sīko dienu peļķē, Devās spāņu brīvprātīgo cīņās..
1.1.Uz plakanas virsmas izliets , sakrājies u. tml. šķidrums, laukums, ko klāj šāds šķidrums.
Stabili vārdu savienojumiIesēsties peļķē.
- Iesēsties peļķēsar. — Piedzīvot, ciest neveiksmi; nonākt strupceļā.
Avoti: 6-1. sējums