pirmītējs
pirmītējs -ais; s. -a, -ā
1.Tāds, kas ir bijis tikko, nesen pagājušajā laikposmā.
PiemēriPirmītējais prieks.
1.1.Tāds, kas ir bijis, darbojies tikko, nesen pagājušajā laikposmā.
PiemēriManai pirmītējai līdzbraucējai bija gadījies cits vedējs.
1.2.Tāds, kas ir ticis lietots, ar ko ir bijusi saskare tikko, nesen pagājušajā laikposmā.
PiemēriLaborante nesapratusi pablenza Rijkurī, bet tas jau sniedza viņai pretī pirmītējo zīmi, kur bija ierakstīts - [labības] mitrums 17 procentu.
1.3.pareti Tāds, kas tikko, nesen ir pagājis (par laikposmu). Iepriekšējais.
PiemēriViņa nemaz nešaubījās par savas rīcības pareizību. Pirmītējais vājuma bridis bija pārgājis, un viņa atkal zināja, kas jādara.
Avoti: 6-2. sējums