plaiksnīties
plaiksnīties parasti 3. pers., -ās, pag. -ījās; refl.
1.Samērā spoži spīdēt, parasti ar mazliet mainīgu stiprumu, izstarojot vai atstarojot gaismu. Arī plaiksnīt.
PiemēriMetinātāju nodajas tumšajā telpā plaiksnījās zili balta autogēna liesma. Trīcošās gaismas spožums staipīja strādājošo vīru ēnas dīvainos veidos uz nokvēpušām sienām.
- Metinātāju nodajas tumšajā telpā plaiksnījās zili balta autogēna liesma. Trīcošās gaismas spožums staipīja strādājošo vīru ēnas dīvainos veidos uz nokvēpušām sienām.
- Lietus gāza kā ar spaiņiem. Gandrīz nepārtraukti rībēja pērkons un plaiksnījās zibens.
- Logos plaiksnījās riets, Sarkans kā ziemeļu kāvi.
1.1.Atstarojot gaismu, izdalīties, atšķirties no apkārtnes ar savu krāsu.
PiemēriPuķes vasaras nakts krēslā plaiksnījās blāviem, baltiem, sarkaniem, ziliem un dzelteniem plankumiem.
- Puķes vasaras nakts krēslā plaiksnījās blāviem, baltiem, sarkaniem, ziliem un dzelteniem plankumiem.
1.2.Samērā spoži spīdēt, atstarojot gaismu (par acīm).
PiemēriRutons bija maza auguma, pelēcīgu un it kā sakaltētu seju, kurā plaiksnījās vēsas, mazas, miegulīgas ačeles.
- Rutons bija maza auguma, pelēcīgu un it kā sakaltētu seju, kurā plaiksnījās vēsas, mazas, miegulīgas ačeles.
1.3.pārn. Spēji, spilgti izpausties (parasti acīs, skatienā).
PiemēriViņa.. sejā allaž plaiksnījās sajūsma, vismaz līksms satraukums par kaut ko jauku un krietnu..
- Viņa.. sejā allaž plaiksnījās sajūsma, vismaz līksms satraukums par kaut ko jauku un krietnu..
Avoti: 6-2. sējums