pluinīt
pluinīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.parasti 3. pers. Raustīt, purināt, plivināt (parasti par vēju).
PiemēriJanvāra atkušņa smagais vējš iegula tuvējos kokos. Tas rēca un stenēja vecu liepu dobumos, pluinīja melnalkšņus un pliederu krūmus.
- Janvāra atkušņa smagais vējš iegula tuvējos kokos. Tas rēca un stenēja vecu liepu dobumos, pluinīja melnalkšņus un pliederu krūmus.
- Maija nejuta aukstumu, nejuta, ka aukstais vējš pluinīja matus, spraucās aiz drēbēm.
2.Raustīt, plucināt, arī burzīt.
PiemēriPagriezis Ģirtam muguru, viņš ātri piegāja pie malkas grēdas un sāka pluinīt atplīsušu bērza tāsi.
- Pagriezis Ģirtam muguru, viņš ātri piegāja pie malkas grēdas un sāka pluinīt atplīsušu bērza tāsi.
- ..vājie, slimības laikā vēl vairāk izdilušie pirksti pluinīja segas malu.
- pārn. Lāsumaini bērzu stumbri kā sveces atdalījās pret ūdeņu zilumu, tumšas egles ar galotnēm pluinīja vieglas, gaisīgas mākoņu kodeļas.
3.sar. Sist (kādam), arī grūstīt (kādu).
PiemēriKārkls bij teicis: ko tu, lielais lamzak, pieļaujies, ka tevi katru dienu pluinī kā kādu ganu puiku, vai tev pašam naga nemaz nāvi
- Kārkls bij teicis: ko tu, lielais lamzak, pieļaujies, ka tevi katru dienu pluinī kā kādu ganu puiku, vai tev pašam naga nemaz nāvi
- Pēteriene tā noskaitusies", ka ir gatava skuķi pat pluinīt.
- ..strazdi pluinīja nešpetnos zvirbuļus, kas īsto saimnieku prombūtnē nelūgti bija ieņēmuši viņu mājokļus.
Avoti: 6-2. sējums