poēzija
poēzija -as, s.; parasti vsk.
1.Saistītā valodā uzrakstītu (lirisku, liroepisku vai humoristiski satīrisku) daiļdarbu kopums (piemēram, kāda autora daiļradē, tautas, laikmeta daiļliteratūrā). Arī dzeja3.
PiemēriItālijā plašas lasītāju aprindas ļoti interesējas par padomju poēziju, tāpēc lielās izdevniecības.. laidušas klajā.. padomju dzejnieku darbus.
- Itālijā plašas lasītāju aprindas ļoti interesējas par padomju poēziju, tāpēc lielās izdevniecības.. laidušas klajā.. padomju dzejnieku darbus.
- Šī grāmata diemžēl ir tikai neliels stūrītis no franču poēzijas zemes, kurā tiks ievests mūsu mazais lasītājs.
- Stingri noteikto strofu un dzejoļu formu pasaules poēzijā ir daudz..
2.Māksla tēlaini, emocionāli izteikt savas domas vārdos, tekstā.
PiemēriPuškins jau no bērnības pazīstamo pasaku pasauli parāda jaunā skatījumā - savas poēzijas spilgtajās krāsās, krievu pasakām raksturīgajās gleznās..
- Puškins jau no bērnības pazīstamo pasaku pasauli parāda jaunā skatījumā - savas poēzijas spilgtajās krāsās, krievu pasakām raksturīgajās gleznās..
3.Valdzinošs, pievilcīgs skaistums.
PiemēriJaunības poēzija.
- Jaunības poēzija.
- Krāsu poēzija.
- Jūras poēzija.
- Tagad [dzejoļu] krājumā skan taifūna šalkoņa, melnās, raganiskās vasaras nakts poēzija..
- Daba bija pirmais un galvenais Purvīša skolotājs. Kā reti kāds cits, viņš saprata dabas poēziju un savos darbos spēja spilgti parādīt tās raksturu un skaistumu.
Avoti: 6-2. sējums