pusceļš
pusceļš -a, v.
1.Aptuvena puse no veicamā ceļa, attāluma.
PiemēriViņš bija nolīdis tikai pusceļu līdz mīnas sprādziena vietai, kad tam visapkārt sāka sprēgāt snaiperu sprāgstošās lodes.
Stabili vārdu savienojumiAtstāt (arī pamest) pusceļā.
1.1.Aptuvena puse no attālumā starp (parasti diviem) objektiem.
PiemēriPriekšstrādnieks pagrāba zemes piku, bet tā vēl nebij pusceļā, kad tās rīmas [vārnas] jau salēca spārnos un bļaudamas ielaidās ataugā.
1.2.Apvidus, vieta, kas atrodas aptuveni vienādā attālumā no (parasti diviem) objektiem.
PiemēriUzaudzis esmu Dzirciema Bisniekos, gandrīz pusceļā starp Tukumu un Talsiem.
1.3.pārn. Aptuvena puse no tā, kas jādara, jāveic.
Piemēri..kļūdu apzināšanās ir jau pusceļš uz to izlabošanu.
Avoti: 6-2. sējums