radiotehnika
radiotehnika -as, s.; parasti vsk.
1.Tehnikas nozare, kas pēti radioviļņu rašanos, izplatīšanos, uztveršanu, pārveidošanu un to tehnisko izmantošanu radiosakaros, radiofonijā, televīzijā, radiolokācijā u. tml.
PiemēriMūsdienu radiotehnikas un radioastronomijas sasniegumi ir.. ļāvuši ķerties pie.. mēģinājumiem.. nodibināt radiosakarus ar citu pasauļu civilizācijām.
- Mūsdienu radiotehnikas un radioastronomijas sasniegumi ir.. ļāvuši ķerties pie.. mēģinājumiem.. nodibināt radiosakarus ar citu pasauļu civilizācijām.
- Milzīgas izmaiņas ir ienesusi radiotehnika, par kuras pamatlicēju pamatoti uzskatāms krievu zinātnieks A. Popovs.
2.Aparātu, ierīču, iekārtu u. tml. kopums, ar kuriem rada, izplata, uztver, pārveido radioviļņus.
PiemēriRadiotehnikas veikals.
- Radiotehnikas veikals.
Avoti: 6-2. sējums