rietēt1
rietēt parasti 3. pers., riet, pag. rietēja; intrans.
1.Šķietamā kustībā virzīties aiz apvāršņa (par debess spīdekli).
PiemēriKad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašlaik taisījās rietēt.
- Kad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašlaik taisījās rietēt.
- Saule rietēja, un pasaule, kā tas rieta stundās parasti, bija maigi rāma un skaista.
- Riet savādais mēness. Deg begonijas tik sarkanas.
1.1.pārn. Pakāpeniski zust, pārstāt eksistēt, pastāvēt.
PiemēriKortesa [Spānijas vicekaraļa] slava sāka rietēt..
- Kortesa [Spānijas vicekaraļa] slava sāka rietēt..
- ..Varbūt sirds vientuļi vēros, cik sāpīgā gaismā Pēdējā diena pie dzimtenes apvāršņa riet.
Avoti: 6-2. sējums