ritēt
ritēt parasti 3. pers., rit, pag. ritēja; intrans.
1.Rotējot pārvietoties, atrasties rites, arī rotācijas kustībā. Arī rotēt.
PiemēriVeltnis rit.
1.1.Tīties (uz kā apaļa, arī rotējoša vai nost no tā).
PiemēriĶēde ritēja no veltņa ar spalgu, smilkstošu skaņu, Laura mehāniski grieza rokturi, kamēr ķēde izbeidzās, un viņa apķērās, ka spainis sen nolaists akas dibenā..
1.2.Riteņiem griežoties, pārvietoties (par transportlīdzekļiem).
PiemēriTad rati sāk ritēt gāzelēdamies, un viņai liekas, ka tie nupat pārmetīs kūleni.
Stabili vārdu savienojumiRitošais (arī ripojošais) transportlīdzeklis.
1.3.pārn. Virzīties (parasti šķietamā kustībā) — par debess spīdekļiem.
PiemēriMēness rit.
2.Tecēt, plūst (par šķidrumiem).
Piemēri..divas lielas asaras atraisījās iz kvēlošiem [kvēlojošiem] plakstiņiem un ritēja pār vaigiem uz zemi..
3.Īstenoties (parasti pakāpeniski) noteiktā veidā (par norisi, darbību). Risināties (1).
PiemēriDarbi rit pilnā sparā.
Stabili vārdu savienojumiRitēt savu gaitu.
4.Pakāpeniski īstenoties (par mūžu, tā posmiem).
PiemēriDzīve ritēja rāmi, bez sevišķa prieka uzplūdiem un bez lieliem satricinājumiem.
4.1.Secīgi mainīties (par laiku, laikposmiem). Pakāpeniski tuvoties beigu momentam (par laikposmu).
Piemēri..laiks ritēja gausi, gurdeni un nesekmīgi.
4.2.Būt secīgam (noteiktā veidā) — piemēram, par domām, teksta sastāvdaļām. Izpausties secīgi, arī raiti (par runu).
PiemēriUn domas pēkšņi sāka ritēt kā kamols, kas satverts pie īstā gala.
Avoti: 6-2. sējums