romantika
romantika -as, s.; parasti vsk.
1.Pasaules uztvere, kam ir raksturīga īstenības idealizācija, negatīva attieksme pret ikdienišķo, tieksme pēc, parasti neaizsniedzama, ideāla.
PiemēriPirmo un vienīgo mīlestību, kas no romantikas izauga varonībā, apdziedāja Mirdzas Šmithenes Rūtiņa.
- Pirmo un vienīgo mīlestību, kas no romantikas izauga varonībā, apdziedāja Mirdzas Šmithenes Rūtiņa.
- «Romantika piešķir cilvēkam dievišķus spēkus ceļojumam viņpus ikdienišķā, tā ir varena atspere cilvēka dvēselē, kas virza mūs uz diženiem darbiem.»
1.1.Apstākļi, situācija u. tml., kas izraisa emocionālu pacilātību, neikdienišķas izjūtas.
PiemēriPāri gluži kā ugunsputni šaudījās zeltainsārtas kaijas, vienīgi to negantā ķērkoņa nesaskanēja ar rīta krāsu un klusuma romantiku.
- Pāri gluži kā ugunsputni šaudījās zeltainsārtas kaijas, vienīgi to negantā ķērkoņa nesaskanēja ar rīta krāsu un klusuma romantiku.
- «Pa putnu ceļu» vienlaikus ir grāmata par romantiku - no tās lappusēm dveš pretī ūdeņu romantika un klinšu romantika, lietus romantika un purvu romantika..
- ..viss kļuva aizvien zilāks.., it kā kāds būtu iemērcis otu romantikā un viegli pārvilcis pār Vidzemes tālēm, izdzēsdams robežu starp zemi un padebešiem, starp īstenību un sapni.
Avoti: 6-2. sējums