rutīna
rutīna -as, s.; parasti vsk.
1.Darbā iegūta veiklība, prasme. Pieredze, zināšanas, iemaņas (kādā darbā, pasākumā).
PiemēriTāpat kā visos teātros senjori nāk ar meistarību, ar savu profesionālās vērtības apziņu. Dažkārt to sauc par rutīnu, bet tas nav vārds ar noniecinājuma pieskaņu, drīzāk - cieņas apliecinājums.
- Tāpat kā visos teātros senjori nāk ar meistarību, ar savu profesionālās vērtības apziņu. Dažkārt to sauc par rutīnu, bet tas nav vārds ar noniecinājuma pieskaņu, drīzāk - cieņas apliecinājums.
2.Šablonisks, konservatīvs darbības, darba veids.
PiemēriIeslīgt rutīnā.
- Ieslīgt rutīnā.
- Apaugt ar rutīnu.
- Viņš necieta rutīnu un šablonu, prata pārvarēt inerci..
- Rutīna un konservatīvisms, ja ar to samierinās, neļauj kardināli mainīt saimnieciskās darbības stilu un metodes..
- Visus Rodēna darbus apskatot, redzam nemitīgu progresu, virzīšanos uz priekšu un augšu. Nekad meistars nestāvēja uz vietas un nenoslīdēja rutīnā.
Avoti: 6-2. sējums