rušināties
rušināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.
1.Apstrādāt augsni (kādā platībā) ar kādu rīku vai rokām, lai padarītu to irdenu.
PiemēriRušināties dārzā.
- Rušināties dārzā.
- Rušināties pa dobēm.
- Rušināties pa piemājas zemi.
- Vecmāmiņa piekususi, augu dienu rušinādamās pa sakņu dārzu..
- Lielaušu Gotfrīds, visvecākās drēbes apvilcis, rušinājās pa dārzu gar jāņogu ceriem.
- Māte viena pati rušinājās pa agrākā amatnieka zemīti..
1.1.pareti Vairākkārt jaucot, arī pārvietojot ar kādu rīku vai rokām, piemēram, zemi, smiltis, meklēt, censties iegūt ko. Arī rakņāties1.
PiemēriKalps sāka rušināties pa trūdu kaudzi un izvilka no tās vienas trepītes tieviem, tieviem kāpslīšiem.
- Kalps sāka rušināties pa trūdu kaudzi un izvilka no tās vienas trepītes tieviem, tieviem kāpslīšiem.
- pārn. Viņš [sams] tev snauž zem siekstas kā siltā kunga kambarī, bet ar vienu aci allaž lūr pa lodziņu uz apkārtējo zivju saimi, kas tur rušinās pa dūņām, barības saknīti meklēdamas.
1.2.pārn.; sar. Gausi, neražīgi strādāt.
PiemēriTēvs.. nejaudāja nekādu lielāku darbu uzņemties - rušinājās vairāk tikai pa māju, kādus mazākus galdnieka darbiņus strādādams un trauciņus taisīdams..
- Tēvs.. nejaudāja nekādu lielāku darbu uzņemties - rušinājās vairāk tikai pa māju, kādus mazākus galdnieka darbiņus strādādams un trauciņus taisīdams..
2.Vairākkārt jaukt, mazliet pārvietot, piemēram, smiltis, pelnus, sniegu.
PiemēriTu mazais puisīt, kas vēl nesen rušinājies pa Gaujmalas smiltīm, cik tevi nerāja, lai viens tu nebradā ūdenī..
- Tu mazais puisīt, kas vēl nesen rušinājies pa Gaujmalas smiltīm, cik tevi nerāja, lai viens tu nebradā ūdenī..
- Pičuks atkal pie plīts rušinājās pa pelniem..
- «..nu varēs labi nosnausties,» sienā rušinādamies, priecājās Ķēpulis. «Kā kritīšu, tā krākšu.»
Avoti: 6-2. sējums