sēkt
sēkt sēcu, sēc, sēc, pag. sēcu; intrans.
1.Elpojot radīt raksturīgu spēcīgu, šņācošu skaņu sašaurinātā rīkles, arī mutes dobumā (piemēram, miegā, elpošanas traucējumu dēļ).
PiemēriGuba mētāja savas resnās rokas, stenēja un sēca, cīnījās ar aizdusu.
- Guba mētāja savas resnās rokas, stenēja un sēca, cīnījās ar aizdusu.
- ..viņš sāka klepot, sēkt un atklepoties..
- ..vecais Rēpēns ar tēvu piepilda lielo pudeli un aizstiepj sēkdami uz ratiem.
- pārn. Vecais sienas pulkstenis sēc kā slimnieks un nesit vairs stundas.
- pārn. Janvāra atkušņa smagais vējš iegula tuvējos kokos. Tas sēca un stenēja vecu liepu dobumos, pluinīja.. pliederu krūmus.
2.Runāt ar spēcīgu, šņācošu pieskaņu.
Avoti: 7-1. sējums