sadrūmt
sadrūmt -drūmstu, -drūmsti, -drūmst, pag. -drūmu; intrans.
1.Kļūt, parasti pēkšņi, drūmam.
PiemēriPiepeši Andžus aprauj smieklus, sadrūmst, satumsušu skatienu iedzēlās manī..
- Piepeši Andžus aprauj smieklus, sadrūmst, satumsušu skatienu iedzēlās manī..
- Agnese sadrūma. Atkalredzēšanās prieks nobāla, izgaisa rūpju un nospiestības miglā.
- ..Vītols vairs neatsāka valodu. Viņš sēdēja sadrūmis un kluss.
- pārn. Dažos acumirkļos kalni [debesīm apmācoties] ieguva pavisam citu izskatu: apdzisa, sadrūma, kļuva mironīgi salti un bezsirdīgi.
1.1.Sākt, parasti pēkšņi, izpaust drūmumu (piemēram, par seju, skatienu).
Piemēri..kāpēc gan viņi tik nopietni, kāpēc viņu sejas tik sadrūmušas?
- ..kāpēc gan viņi tik nopietni, kāpēc viņu sejas tik sadrūmušas?
- ..viņas skatiens uz mirkli sadrūma, kā sastapies ar ko netīkamu..
- Saimniekam bija sadrūmušas acis, bet viņš stāstīja, ka esot priecīgs.
Avoti: 7-1. sējums