sagrabēt
sagrabēt -grabu, -grabi, -grab, pag. -grabēju; intrans.; parasti divd. formā: sagrabējis; sar.
1.Nolieloties, sabojāties, parasti pilnīgi.
PiemēriVirtuvē Gundega noņēmās ap vecu divriteni... ar slapju lupatu noslaucījusi, viņa ieraudzīja, cik nožēlojams un bezcerīgi sagrabējis ir šis kādreizējais braucamais rīks.
- Virtuvē Gundega noņēmās ap vecu divriteni... ar slapju lupatu noslaucījusi, viņa ieraudzīja, cik nožēlojams un bezcerīgi sagrabējis ir šis kādreizējais braucamais rīks.
- «Māja laikam galīgi sagrabējusi?» - «Jaunāks nekļūst neviens, tas attiecas arī uz vecām zvejnieku mājām.»
1.1.Kļūt, parasti ļoti, slimīgam, vārgam (parasti par pavecu cilvēku).
PiemēriBez viņas [sievas] es droši vien būtu kļuvis par priekšlaikus sagrabējušu onkulīti, kas ar bažām ieklausās savu iekšējo orgānu darbībā.
- Bez viņas [sievas] es droši vien būtu kļuvis par priekšlaikus sagrabējušu onkulīti, kas ar bažām ieklausās savu iekšējo orgānu darbībā.
- ..atceros.. sagrabējušo saimnieku un viņa ziedošo sievu.
Avoti: 7-1. sējums