sakratīt
sakratīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Sākt, parasti pēkšņi, kratīt (piemēram, ko satvertu, kur ievietotu). Īsu brīdi kratīt.
PiemēriKāds vecis liedzas dzert: krūtis sāpot... sagrābis aiz kakla, es sakratu to kā sakārni: «Dzer!»
- Kāds vecis liedzas dzert: krūtis sāpot... sagrābis aiz kakla, es sakratu to kā sakārni: «Dzer!»
- Rutkus nomizo, sarīvē, pieber sāli, liek aizvākotā traukā un sakrata, līdz tiem atdalās sula..
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas), parasti pēkšņi, sāk kratīties. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) īsu brīdi kratās.
Piemēri..lokomotīve lielā vienaldzībā elsoja smagi un ritmiski. Tad spalgi iekaucās svilpe, neredzams spēks sakratīja pat vissmagākos pasažierus, un sākās ceļojums.
- ..lokomotīve lielā vienaldzībā elsoja smagi un ritmiski. Tad spalgi iekaucās svilpe, neredzams spēks sakratīja pat vissmagākos pasažierus, un sākās ceļojums.
- Pēc brīža spēcīgāka brāzma šalkdama sakrata kokus..
2.parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (cilvēks, tā ķermenis) sāk, parasti pēkšņi, drebēt, trīcēt (par fizioloģisku vai psihisku stāvokli). Būt par cēloni tam, ka (cilvēks, tā ķermenis) īsu brīdi dreb, trīc.
Piemēri..Leinasaru sakratīja drebulis. Viņš izgāja virtuvē, sameklēja malku..
- ..Leinasaru sakratīja drebulis. Viņš izgāja virtuvē, sameklēja malku..
Avoti: 7-1. sējums