sakārnis
sakārnis -ņa, v.
1.Kokauga, parasti žuburainas, saknes daļa. Šāda, parasti no zemes izrauta, saknes daļa kopā ar stumbra apakšējo gabalu vai bez tā.
PiemēriTur bij i ezers, i upe, pat purvs, kur sakārņus lauzt. Vasaras lietainos vakaros.. viņš aizmanījās uz ezerpurvu.., cēla vecos priežu celmus un krāva blāķī.
- Tur bij i ezers, i upe, pat purvs, kur sakārņus lauzt. Vasaras lietainos vakaros.. viņš aizmanījās uz ezerpurvu.., cēla vecos priežu celmus un krāva blāķī.
- Mēģinu sakārni aiz vienas sakņu staras celt - pat nesakustinu.
- Sīkstais, sveķainais sakārnis ir saskaldīts sīkās šķēpelēs. Tās jau sadeg ugunskurā.
- sal. ..rokas [vecajam vīram] taisni kā divi sazilējuši sakārņi gulēja uz vēdera..
- sal. ..Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis.
1.1.pārn.; niev. Ļoti vājš, kaulains cilvēks: arī nepatīkams, nevēlams cilvēks.
PiemēriVelns, kas to sakārni tirdīja, - divus pusstopus nosauca. Un tik mudina un mudina. Vecs, bet iekšas kā augstspiediena tvaika katlam!
- Velns, kas to sakārni tirdīja, - divus pusstopus nosauca. Un tik mudina un mudina. Vecs, bet iekšas kā augstspiediena tvaika katlam!
- «Ko šī te meklēs?» svētais Zeltiņš attrauca. «Tupeņus rok ar to elles sakārni.» Elles sakārnis bij tas pats viņa Jānis.
Avoti: 7-1. sējums