saplosīt
saplosīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Plosot sabojāt, parasti pilnīgi, arī iznīcināt.
PiemēriBija man te vates sega, bet tinis, nolāpītais zvērs, saplosījis skrandās.
- Bija man te vates sega, bet tinis, nolāpītais zvērs, saplosījis skrandās.
- Pa sapuvušā un vēju saplosītā jumta spraugām.. būdā iekšā gāzās putojošs ūdens.
- ..tīklus saplosījusi kuģa skrūve..
- pārn. ..Caur troksni kliedzu tev.., bet vārdus saplosīja vējš.
- pārn. Brīžam man izlikās, ka pirkstos ir mana cerība, visa mana nākotne un ka es to saplosu, nometu zemē un pati saminu.
- pārn. Dobji grāva mīnu sprādzieni, saplosīdami nakts klusumu.
1.1.Saārdīt (zemi).
PiemēriVācieši skrēja pa granātu un mīnu saplosīto, sniegoto lauku.
- Vācieši skrēja pa granātu un mīnu saplosīto, sniegoto lauku.
1.2.Sadalīt, arī izkliedēt, parasti pilnīgi (mākoņus, miglu).
PiemēriBrāzmas nāk no jūras, dzīdamās saplosītus mākoņus, kas palaikam aizsedz mēnesi..
- Brāzmas nāk no jūras, dzīdamās saplosītus mākoņus, kas palaikam aizsedz mēnesi..
- Bija jau sācis tumst. Zemu pāri kokiem slīdēja netīri, saplosīti mākoņi..
2.Plosot savainot, arī sakropļot. Plosot nonāvēt.
PiemēriVienam no zēniem suns pamatīgi saplosījis kāju..
- Vienam no zēniem suns pamatīgi saplosījis kāju..
- Ieraudzījusi saplosītās miesas audus, dziļās brūces,.. viņa gandrīz paģība.
- Varbūt mīnas viņus jau saplosījušas?
- ..viņš tūlīt pamanīja, ka govi saplosījuši vilki..
- pārn. Mīlestība, cik tu barga!.. Un bez glābiņa un sarga Saplosīta dvēsle skumst.
2.1.Vairākkārt saskaroties ar ko asu, smailu, savainot (ķermeņa daļu); vairākkārt skarot, tiekot skartam, savainot (ķermeņa daļu) – par ko asu, smailu.
PiemēriAk, vai viņa pati nespēka naidā nebija kādreiz savas rokas saplosījusi asiņainas gar muižas dzelzs treliņiem..
- Ak, vai viņa pati nespēka naidā nebija kādreiz savas rokas saplosījusi asiņainas gar muižas dzelzs treliņiem..
- Bērni skraidīja kailām, ērkšķu saplosītām un uz akmeņiem noskrambātām, saulē un putekļos nomelnējušām kājām.
Avoti: 7-1. sējums