sarepēt
sarepēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.; parasti divd. formā: sarepējis.
1.Sasprēgājot, saplaisājot kļūt, parasti viscaur, negludam, raupjam, arī kļūt, parasti viscaur, netīram (parasti par rokām, kājām).
PiemēriJēkabs, zobus sakodis, trīs mēnešus Pāles mežos zāģēja, skaldīja un krāva. Viņa rokas bija vienās tulznās un vātīs, sarepējušas un sveķiem pārklātas.
1.1.Kļūt, parasti viscaur, negludam, raupjam (parasti par augiem, to mizu).
PiemēriPirmā mūsu apstāšanās vieta bija ezera ielokā netālu no skolas, pie vecas, sarepējušas priedes.
2.pareti Dzīstot pārklāties, parasti pilnīgi, ar kreveli (par brūci, ievainojumu).
PiemēriVāts jau sarepējusi.
Avoti: 7-1. sējums