servitūts
servitūts -a, v.; jur.
1.Tiesība (ar noteiktiem ierobežojumiem) lietot cita īpašumu. Tiesība ierobežot īpašnieka rīcību.
PiemēriLīdz ar 1861. gada reformu Latgales zemniekiem vairs nebija paredzētas līdz tam pastāvošās servitūtu tiesības muižu mežos (ganīt lopus, lasīt sēnes un ogas).
2.Starptautiskajās tiesībās — vienas valsis teritoriālās suverenitātes ierobežošana par labu citai valstij vai citām valstīm.
Avoti: 7-1. sējums