simfonisms
simfonisms -a, v.; parasti vsk.; mūz.
Māksliniecisks princips, kura pamatā ir filozofiski vispārināts īstenības atspoguļojums mūzikā. Komponista prasme mērķtiecīgi izmantot simfoniskā orķestra izteiksmes līdzekļus, rakstot attiecīgā žanra mūziku.
PiemēriDramatiskais simfonisms.
- Dramatiskais simfonisms.
- Liriskais simfonisms.
- Episkais simfonisms.
- Zanriskais simfonisms.
- Ar Bēthovenu ieguva savu milzīgo nozīmi simfonisms kā viens no lielajiem mūzikas attīstības ceļiem līdz pat mūsu dienām.
- Jāņa Mediņa muzikālā domāšana vienmēr sliekusies uz simfonismu. Tāpēc tik daudz viņam darbu, kur izmantots orķestris. Simfoniskajā mūzikā viņa iemīļotākie žanri ir simfoniskā poēma un svīta.
- Bagātais simfonisms, melodisma plašā tēlainība, konfliktu dramaturģija rada pamatu, uz kura komponists vispilnīgāk spējis iemiesot savus opermākslas estētikas ideālus.
- Dziļi humānistiska ir arī Šostakoviča V simfonija, šis otrreiz varbūt vēl nesasniegtais padomju filozofiskā simfonisma kalngals.
Avoti: 7-1. sējums