skalot
skalot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Vairākkārt mērcot (parasti ūdenī, kādas vielas ūdens šķīdumā), arī aplejot (ar tiem), panākt, ka (kas) tiek atbrīvots no kā nevēlama (piemēram, mazgāšanas līdzekļa paliekām). Kļūst tīrs. Iedarboties (uz ko) tā, ka (tas) kļūst tīrs (piemēram, par ūdeni).
PiemēriSkalot dvieļus.
1.1.Šādā veidā atbrīvot (no netīrumiem).
PiemēriAr troksni [no krāna] šāvās laukā auksta ūdens šalts. Toms, zobus klabinādams, skaloja nost ceļa putekļus.
1.2.Plūstot pa (kā) virsmu, aiznest (ko) no tās (par ūdens strūklu, šalti).
Piemēri..[sieviete] stāstīja par sevi, par darbu, un, kad vārdi aprāvās, varēja dzirdēt, kā lietus negausīgi skaloja jumta skārdu.
2.Ar šķidrumu, tā strūklu tīrīt, arī atbrīvot no kā nevēlama (orgānu, ķermeņa dobumu u. tml.).
PiemēriSkalot kaklu.
3.Ar ūdens strūklu atbrīvot kādu maisījumu no nevajadzīgām sastāvdaļām, lai iegūtu (ko).
PiemēriSkalot zeltu.
4.parasti 3. pers. Ilgāku laiku ārdoši iedarboties uz reljefu, iežiem, celtnēm u. tml. (par ūdeņiem). Ilgāku laiku ārdoši iedarbojoties, radīt (ko).
PiemēriSmilšainā piekrastē, kur viļņi pastāvīgi skalo un pārvieto smiltis, dzīvo mikroskopiski tārpi..
5.parasti 3. pers. Ar savu plūsmu virzīt (ko) laukā (no kurienes) — parasti par lietu, paliem.
PiemēriLietus skalo medu no ziedošām liepām.
5.1.Ar savu plūsmu virzīt (ko) sev līdzi, uz priekšu, prom u. tml. (parasti par straumi, viļņiem).
PiemēriPie viena vītola stumbra zemē bija nobērtas sīkas, izkaltušas un salauzītas niedres, kādas ezers nerimtīgi skalo uz malu.
Avoti: 7-1. sējums