skrakšķēt
skrakšķēt parasti 3. pers., skrakšķ, pag. skrakšķēja
skrakšēt parasti 3. pers., skrakš, pag. skrakšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu, samērā spēcīgu troksni (piemēram, par ko cietu, kas strauji saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts). Atskanēt šādam troksnim. Krakšķēt.
PiemēriIstabā iegājis, Vītols tūlīt pieslēdza durvis. Savādi skrakšķēdama un čīkstēdama, bulta gulās savā vietā.
- Istabā iegājis, Vītols tūlīt pieslēdza durvis. Savādi skrakšķēdama un čīkstēdama, bulta gulās savā vietā.
- Guļamistabas durvis atskrēja vaļā un skrakšķēdamas atsitās sienā.
- pārn. «.. man galva tāda kā samežģījusies, skrakšķ un čīkst, un lai ko sāku domāt, viss atgriežas vienā vietā.»
Avoti: 7-1. sējums