skrakšķēt
skrakšķēt parasti 3. pers., skrakšķ, pag. skrakšķēja
skrakšēt parasti 3. pers., skrakš, pag. skrakšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu, samērā spēcīgu troksni (piemēram, par ko cietu, kas strauji saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts). Atskanēt šādam troksnim. Krakšķēt.
PiemēriIstabā iegājis, Vītols tūlīt pieslēdza durvis. Savādi skrakšķēdama un čīkstēdama, bulta gulās savā vietā.
Avoti: 7-1. sējums