spoguļot
spoguļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; trans.
1.Būt tādam, kura virsma labi atstaro gaismu un rada (kā) spoguļattēlu.
Piemēri..slapjais asfalts spoguļoja gaišus logus un krāsainus neona stobrus.
1.1.Būt tādam, kuram (kā) virsma labi atstaro gaismu.
PiemēriSpoguļodams savus stikla sānus, acīs tūdaļ duras kultūras nams. Lepnākā un staltākā celtne šaipusē.
Avoti: 7-2. sējums