Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
spraukt
spraukt spraucu, sprauc, sprauc, pag. spraucu; trans.; reti
1.Ar grūtībām virzīt (samā vietā, spraugā u. tml.). Ar grūtībām virzīt kam virsū, vilkt (parasti ko šauru).
PiemēriSaule zelta pīķus caur zaru zariem sprauc.
2.Skarot ar ko nelīdzenu, cietu, asu, ievainot (parasti ādu, mizu).
PiemēriSpraukt kokam mizu.
2.1.Rupji malt; arī skrotēt1.
PiemēriSpraukt graudus.
Avoti: 7-2. sējums