sprediķis
sprediķis -ķa, v.
1.rel. Dievkalpojuma sastāvdaļa – garīdznieka runa (parasti no kanceles), kas veltīta kāda Bībeles fragmenta plašam iztirzājumam. Šādas runas rakstveida teksts.
PiemēriSvētdienas sprediķis.
- Svētdienas sprediķis.
- Svētku sprediķis.
- Teikt (arī sacīt) sprediķi.
- Laburs taisījās pa lauku paradumam aiziet uz baznīcu, noklausīties.. mācītāja sprediķi un Ziemas svētku dziesmas.
- Rindniekiem šis mācītājs bija padevies, viņš bija staltu augumu un kupliem, melniem matiem, un, kad viņš sāka sprediķi, viņa balss dārdēja pāri noliektajām baznīcēnu galvām..
- ..daža puiša acis pa sprediķa laiku kavējās ilgāk pie Kristīnes auguma, nekā tas ar kristīga klausītāja uzmanību sagājās.
- Virs gultas uz plaukta.. - ar ādu apvilktos dēļa vākos, - spožiem misiņa klamburiem - stāvēja dziesmu un sprediķu grāmata un Bībele.
Stabili vārdu savienojumiTurēt sprediķi.
- Turēt sprediķi novec. — Teikt sprediķi.
2.sar. Pamācība, parasti klaja, uzmācīga, apnicīga.
PiemēriAr piespiešanu un morāles sprediķiem skolēnu vidū tik populāro slinkošanu nepieveiksim, to spēs pieveikt vienīgi skolotājs - personība..
- Ar piespiešanu un morāles sprediķiem skolēnu vidū tik populāro slinkošanu nepieveiksim, to spēs pieveikt vienīgi skolotājs - personība..
- Mazā ģimenes apspriedē sievasmāte abiem jaunajiem norunāja kārtīgu sprediķi par to, ka pirms katra pasākuma, iekams to vest galā, viss pamatīgi jāapsver.
- Antijs: Baiga sieviete, es nodomāju... Noskaitījāt arī man sprediķi, kā cilvēkam būs dzīvot.
Stabili vārdu savienojumiLasīt sprediķi (arī morāli, lekciju, notācijas).
- Lasīt sprediķi (arī morāli, lekciju, notācijas) — Stingri mutvārdos pamācīt (kādu), moralizēt, arī nosodīt, rāt.
Avoti: 7-2. sējums