spulgot
spulgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt skaidru, dzidru gaismu (par gaismas avotu). Būt skaidram, dzidram (par gaismu).
PiemēriMāju logos spulgo ugunis.
1.1.Spīdēt, atstarojot skaidru, dzidru gaismu.
PiemēriTe tumšāks, te gaišāks, te noslēpumaini spulgodams, te kūpēdams miglā, ceļa malā dus ezers.
1.2.Mirdzēt, parasti paužot pozitīvu emocionālu stāvokli (par acīm).
PiemēriRoplaina sirds metās dien' no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu..
1.3.pārn. Izpausties (parasti acīs, skatienā) — parasti par pozitīvām jūtām.
PiemēriViņa acīs spulgoja prieks, ka tam palaimējies otram darīt kaut ko labu..
Avoti: 7-2. sējums