spulgot
spulgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt skaidru, dzidru gaismu (par gaismas avotu). Būt skaidram, dzidram (par gaismu).
PiemēriMāju logos spulgo ugunis.
- Māju logos spulgo ugunis.
- Izdziest! ātrāk, spuldze! Kaut arī spulgot vēl ļauts.
- Lai tavu laivu dzelmes aiznes, Kur tālē spulgo modrās zvaigznes.
- Greizie rati spulgoja neparasti koši, kā nospodrināti nebeidzami tālam debesu braucienam.
- pārn. Nakts spulgoja gaiša, zvaigznēm piebārstīta.
1.1.Spīdēt, atstarojot skaidru, dzidru gaismu.
PiemēriTe tumšāks, te gaišāks, te noslēpumaini spulgodams, te kūpēdams miglā, ceļa malā dus ezers.
- Te tumšāks, te gaišāks, te noslēpumaini spulgodams, te kūpēdams miglā, ceļa malā dus ezers.
- Spulgo dzintars, kā būtu daļa no saules un jūras.
- Apkārt viensētas. Lielā daļa vēl nesen cirstas, gaiši spulgo saulē kā medainas šūnas zaļās zemes galdā.
1.2.Mirdzēt, parasti paužot pozitīvu emocionālu stāvokli (par acīm).
PiemēriRoplaina sirds metās dien' no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu..
- Roplaina sirds metās dien' no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu..
- Ina izskatījās jauka. Sasārtusi gājienā pa priežu mežu, bridienā pa jūras liedaga kupenām. Acis viņai spulgoja, mute smēja.
- Dziļi sēdošās, viegli šķielējošās acis spulgoja un dega ugunīs, kādas varētu kvēlot mocekļu acīs.
1.3.pārn. Izpausties (parasti acīs, skatienā) – parasti par pozitīvām jūtām.
PiemēriViņa acīs spulgoja prieks, ka tam palaimējies otram darīt kaut ko labu..
- Viņa acīs spulgoja prieks, ka tam palaimējies otram darīt kaut ko labu..
Avoti: 7-2. sējums