stiba
stiba -as, s.
Tievs nolauzts zars. Arī vica.
PiemēriAr stibu pie brūnaļām slaucēja nekad negāja, bet ar maigumu, savaldību un pacietību.
- Ar stibu pie brūnaļām slaucēja nekad negāja, bet ar maigumu, savaldību un pacietību.
- ..dārziņā veranda ar šūpuļkrēslu no lazdas stibām..
- «Laiks nākt brokastīs, un te vēl mutes nav nomazgājuši,» durvīs stāvēdama, bārās Anna, «laikam vajadzēs ņemt stibu rokās...»
Stabili vārdu savienojumiŅemt (rokā) stibu (arī žagaru, koku).
- Ņemt (rokā) stibu (arī žagaru, koku) — Pērt, sist (kādu).
Avoti: 7-2. sējums