stostīties
stostīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes.
PiemēriBērniem, kas stostās,.. valodā ir daudz nepamatotu paužu, pārtraukumu, izrunas defektu.
2.Runāt nedroši, vilcinoties, parasti aiz neziņas, šaubām. Stomīties.
PiemēriEs noduru galvu un stostos: «Man... es... nu, ar vārdu sakot... es un Harijs... mēs norunājām apprecēties.»
Avoti: 7-2. sējums