stostīties
stostīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes.
PiemēriBērniem, kas stostās,.. valodā ir daudz nepamatotu paužu, pārtraukumu, izrunas defektu.
- Bērniem, kas stostās,.. valodā ir daudz nepamatotu paužu, pārtraukumu, izrunas defektu.
2.Runāt nedroši, vilcinoties, parasti aiz neziņas, šaubām. Stomīties.
PiemēriEs noduru galvu un stostos: «Man... es... nu, ar vārdu sakot... es un Harijs... mēs norunājām apprecēties.»
- Es noduru galvu un stostos: «Man... es... nu, ar vārdu sakot... es un Harijs... mēs norunājām apprecēties.»
- «Nu jā... saprotams... tomēr...» Juta stostās, it kā būtu vainīga, ka slaucējām jāstrādā bez maiņas..
- Kur citi [skolēni] pateica vienu teikumu, viņam iznāca pieci, kur citi stostījās un meklēja vārdus, Ervīns burbuļoja kā strautiņš.
Avoti: 7-2. sējums