svētums
svētums -a, v.; parasti vsk.
1.rel., mit. Vispārināta īpašība → svēts1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriTēvreizi noskaitījis, Arps [mācītājs] pacēla vareno galvu.. Neizskatījās tik dusmīgs kā citām reizēm, tikai piemēroti neapmierināts un īgns, kā to prasīja dievkalpojuma svētums.
1.1.arī dsk. Svēts priekšmets, svēta parādība, darbība u. tml.
PiemēriDievnama svētumi.
2.Vispārināta īpašība → svēts2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriDusmu svētums.
2.1.arī dsk. Tas, kas (kādam) ir ļoti nozīmīgs. Tas, kas ir saistīts ar (kāda) visdziļākajām jūtām, godu.
PiemēriTe aizskāra viņa [jaunsaimnieka] svētumu - zemi un vīra pašcieņu.
Avoti: 7-2. sējums