Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
sābris
sābris -ra, v.
sābrs -a, v.; retāk
1.vēst. Zemnieks, kas (feodālisma laikā Latgalē, arī Krievijā) uz pusēm ar kādu citu pārvaldīja zemnieka sētu un tīrumus un maksāja pusi feodālās rentes.
2.apv. Kaimiņš.
Piemēri..Jurģa kaimiņš pietrūkās kājās un iesaucās skaidri latgaliski pa visu pagrabu: «Asotes Steģis! Sābris Steģis!»
  • ..Jurģa kaimiņš pietrūkās kājās un iesaucās skaidri latgaliski pa visu pagrabu: «Asotes Steģis! Sābris Steģis!»
  • Atnāca sābris un avīzi burtoja, Iesirmi mati tam liecās pie sveces.
  • Atkal viena vai otra sābru māte bija caur skursteni nobūrusi putras katlu..
Avoti: 7-1. sējums