sēkt
sēkt sēcu, sēc, sēc, pag. sēcu; intrans.
1.Elpojot radīt raksturīgu spēcīgu, šņācošu skaņu sašaurinātā rīkles, arī mutes dobumā (piemēram, miegā, elpošanas traucējumu dēļ).
PiemēriGuba mētāja savas resnās rokas, stenēja un sēca, cīnījās ar aizdusu.
2.Runāt ar spēcīgu, šņācošu pieskaņu.
Avoti: 7-1. sējums