sūbēt
sūbēt parasti 3. pers., sūb, arī sūbē, pag. sūbēja; intrans.
1.Kļūt tādam, uz kura virsmas rodas oksidēšanās produktu kārta.
PiemēriSudrabs sūb.
1.1.Kļūt nespodram, arī tumšam laika gaitā, arī pārklājoties ar putekļiem, netīrumiem u. tml.
PiemēriJumta šīferis sāk sūbēt.
Avoti: 7-2. sējums