tabu
tabu nelok., v.
1.rel., mit. Aizliegumu sistēma, kas ir izveidojusies pirmatnējā sabiedrībā un parasti saistīta ar reliģiskiem priekšstatiem. Tas, kas ir aizliegts šādā sistēmā.
Piemēri..tabu ir saistīti ar pirmatnējā cilvēka priekšstatu, ka ēdiens kļūst par daļu no cilvēka paša.
- ..tabu ir saistīti ar pirmatnējā cilvēka priekšstatu, ka ēdiens kļūst par daļu no cilvēka paša.
- Viņi joprojām dzīvo tāpat, kā dzīvojuši viņu senči; viņu ticēšana, tabu, cilšu paražas un rituāla dejas palikušas tādas pašas, kādas tās bija pirms piecdesmit, pirms simt gadiem.
- pārn. ..komandas meitenes viņam [trenerim] bija tabu un viņš meitenēm bija tabu, nerakstītais likums tika svēti ievērots..
- pārn. «Veco kuģu kapsēta ir tabu,» Agris paskaidroja. «Tur visapkārt izlikti uzraksti, ka nepiederošiem uzturēšanās vecajos vrakos stingri aizliegta.»
2.val. Vārds, vārdu savienojums, kura lietojums ir ierobežots, piemēram, estētisku, ētisku apsvērumu, kādu aizspriedumu dēļ.
PiemēriValodas vēsture rāda, ka vārdi un veseli izteicieni kļūst par tabu nevis uzreiz, bet gan pēc ilga un sarežģīta nosaukumu dreifa, nozīmju pārnešanas.
- Valodas vēsture rāda, ka vārdi un veseli izteicieni kļūst par tabu nevis uzreiz, bet gan pēc ilga un sarežģīta nosaukumu dreifa, nozīmju pārnešanas.
Avoti: 7-2. sējums