tapa
tapa -as, s.
1.Iegarens, samērā īss, tievs, parasti cilindrveida vai konusveida, elements, detaļa, ko izmanto, piemēram, (kā) aizdarīšanai, savienošanai, piestiprināšanai, arī (kā) virsmas formas veidošanai.
PiemēriKoka tapa.
- Koka tapa.
- Metāla tapa.
- Rievota tapa.
- Vārsta tapa.
- Sakabes tapa.
- Ecēšu tapas.
- ..Ants Ozols patlaban bija nostādījis jaunu alus mucu, rāva vaļā tapu, un alus putodams gāzās traukā.
- Trīs bērzi.. nostājušies rindā, lielākajam resgaļa pasarkana lāma notecējusi līdz zemei... viņš sagrieza elkšņa tapu un ar sprunguli iedzina vainā.
- Viena būvkoka galā izveido.. resnu tapu, bet otrā būvkoka galā tikpat lielu starpu, kurā ievieto tapu. Savienojumu nostiprina ar divām dzelzs bultām.
1.1.ģen.: tapu, adj. nozīmē Tāds, kura konstrukcijā, uzbūvē ir izmantoti šādi elementi, šādas detaļas.
PiemēriTapu ecēšas.
- Tapu ecēšas.
- Tapu veltnis.
- Tapu sazobe.
Avoti: 7-2. sējums