tapa
tapa -as, s.
1.Iegarens, samērā īss, tievs, parasti cilindrveida vai konusveida, elements, detaļa, ko izmanto, piemēram, (kā) aizdarīšanai, savienošanai, piestiprināšanai, arī (kā) virsmas formas veidošanai.
PiemēriKoka tapa.
1.1.ģen.: tapu, adj. nozīmē Tāds, kura konstrukcijā, uzbūvē ir izmantoti šādi elementi, šādas detaļas.
PiemēriTapu ecēšas.
Avoti: 7-2. sējums