tikumīgs
tikumīgs -ais; s. -a, -ā
tikumīgi apst.
1.Tāds, kura rīcība, izturēšanās atbilst morāles normām, tāds, kam ir raksturīgas pozitīvas, morāles normām atbilstošas īpašības.
PiemēriMelhtals: Jūs paši esat tēvi, nama galvas, Sev tikumīgu dēlu vēlaties, Kas jūsu sirmos matus cienītu Un acu gaismu svēti apsargātu.
- Melhtals: Jūs paši esat tēvi, nama galvas, Sev tikumīgu dēlu vēlaties, Kas jūsu sirmos matus cienītu Un acu gaismu svēti apsargātu.
- Visas meitas bij daiļas un tikumīgas, sievas tikušas un uzticīgas.
- Ēriks: Es arī neiederos tādā augsti tikumīgā sabiedrībā kā jūsējā..
1.1.Tāds, kas atbilst morāles normām (par rīcību, izturēšanos u. tml.).
PiemēriValdiniekiem godu rādi, Lai tie būtu vai nu kādi; Bagātniekus turi cieņā: Līdzēt var tie ļaunā dienā. Tā tu dzīvo tikumīgi, Stingri, cieti, likumīgi.
- Valdiniekiem godu rādi, Lai tie būtu vai nu kādi; Bagātniekus turi cieņā: Līdzēt var tie ļaunā dienā. Tā tu dzīvo tikumīgi, Stingri, cieti, likumīgi.
Avoti: 7-2. sējums