tincināt
tincināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Vairākkārt, neatlaidīgi (kādam, ko) jautāt.
Piemēri«Nu saki, meitēn, saki - uz kurieni tu iesi? Uz otras pasaules galu? Kur ir otrai pasaulei gals?» Ludis tincināja, nopūlēdamies izvilkt Annelei to gudrību, kuru viņš pa daļai pats bij viņā iepūtis.
- «Nu saki, meitēn, saki - uz kurieni tu iesi? Uz otras pasaules galu? Kur ir otrai pasaulei gals?» Ludis tincināja, nopūlēdamies izvilkt Annelei to gudrību, kuru viņš pa daļai pats bij viņā iepūtis.
- Es jau baidos, ka viņa mani tincinās, lai pastāstu, kas īsti ar manu tēvu noticis..
- Kad sakarā ar izstādi sāku viņu tincināt, kā tad īsti ir bijis ar to ilustrēšanu un noformēšanu, Gunārs tikai atmeta ar roku: prasi kaut ko vieglāku!
1.1.intrans.
PiemēriViņi [vecāki] bezgalīgi taujāja. Pratināja un tincināja. Viktorija atbildēja strupi.
- Viņi [vecāki] bezgalīgi taujāja. Pratināja un tincināja. Viktorija atbildēja strupi.
- Hercogiene: Es pavēlēju jums būt bargām pret Lionardo, izsmiet, kaitināt, tincināt, bet jūs - runājat laipnības un liekat uzņemt kā dārgus viesus.
Avoti: 7-2. sējums