trūdēt
trūdēt parasti 3. pers., trūd, pag. trūdēja; intrans.
Dalīties, sairt, mikroorganismu iedarbībā noārdoties organiskajām vielām (par, parasti bojā gājušiem, organismiem, to daļām). Arī pūt1.
PiemēriEgles guļ vairāk pacilus, atbalstījušās uz starveidīgajiem zariem, bet bērzi un melnalkšņi, piekļāvušies zemei, trūdēdami vēl jūt dzīvo koku sakņu pulsu.
- Egles guļ vairāk pacilus, atbalstījušās uz starveidīgajiem zariem, bet bērzi un melnalkšņi, piekļāvušies zemei, trūdēdami vēl jūt dzīvo koku sakņu pulsu.
- Vējš no laukiem atnesa dažādas smaržas: it kā netālu kaltētu ābolus, it kā trūdētu kritušas lapas. Rudens.
- Ceļotāji visur redzēja nodedzinātus ciematus un trūdošus līķus. Tuvumā klejoja bandas..
- Dēls, pajemi [paņem] pelēku akmeni Un par zīmi uz kapa man uzstādi: Lai zina, lai uziet ļautiņi, Kur trūd mani salauztie kauliņi.
- Mitrās zeķes, zābaki un bikses sāka pelēt un trūdēt..
Avoti: 7-2. sējums