tumst
tumst tumstu, tumsti, tumst, pag. tumsu; intrans.
1.parasti 3. pers. Pakāpeniski kļūt tumšam vai tumšākam (par stāvokli apkaimē, telpā, vidē). Pakāpeniski kļūt tumšam vai tumšākam (piemēram, par vakaru). Būt tādam, kad ir tumsa (par nakti).
Piemēri..viņš piepeši saprata, ka tumst un nakts nāk virsū.
1.1.Būt tādam, kur pakāpeniski iestājas tumsa (par apkaimi, telpu, vidi).
PiemēriTumstošas debesis.
2.parasti 3. pers. Izdalīties, atšķirties no gaišākas apkārtnes ar savu tumšo krāsu.
PiemēriZaļganpelēkā vilciena čūska ielokās egļu silā, kas pret kvēlojošajām debesīm tumst drūms kā augšup kāpjošs negaisa mākonis..
2.1.Pakāpeniski iegūt tumšu vai tumšāku krāsas toni.
PiemēriPelēkās fabriku sienas Kvēpos un putekļos tumst.
3.Kļūt, arī būt drūmam, arī nelaipnam.
PiemēriKā vilciņš tu griezies sev apkārt: es tumstu, es skumstu, es tumstu... Bet tieši tad decembris piespēlē stariņu saules caur tumsu..
3.1.Paust drūmumu, arī nelaipnumu (piemēram, par skatienu, seju).
PiemēriJa tev biežāk skatiens tumst, Vai nav mana vaina? Varbūt vārds, kas kādreiz teikts, Tagad jāizmaina?
4.parasti 3. pers. Vājināties, arī zust (par psihisku stāvokli). Zaudēt spēju atspoguļot ārējo pasauli (piemēram, par prātu, apziņu).
PiemēriEs skaļi smejos. Tā smejas cilvēks, kad aiz izmisuma sāk tumst prāts.
Stabili vārdu savienojumiAcis (arī acu gaisma) tumst. Acīs tumst.
Avoti: 8. sējums