uzdzirkstēt
uzdzirkstēt parasti 3. pers., -dzirkst, pag. -dzirkstēja; intrans.
1.Iesākt dzirkstēt. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, dzirkstēt. Uzdzirkstīt.
PiemēriJau pirmās zvaigznes uzdzirkst debess dzīlē Un gaisma, viļņos krītot, lēnām dziest.
1.1.pārn. Iesākt dzirkstēt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, dzirkstēt.
PiemēriBet, ja tev uzdzirkst ļauna acs, Vairs nepazīsti sevi pats, Kā lietus mākonis tu īdzīgs.
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) — parasti par pozitīvām jūtām.
PiemēriAnna paskatās uz māsu un māti, un viņas skumjajās acīs kaut kas uzdzirkst - uzdzirkst un noslēpjas aiz garajām skropstēm [skropstām].
Avoti: 8. sējums