uzdzirkstēt
uzdzirkstēt parasti 3. pers., -dzirkst, pag. -dzirkstēja; intrans.
1.Iesākt dzirkstēt. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, dzirkstēt. Uzdzirkstīt.
PiemēriJau pirmās zvaigznes uzdzirkst debess dzīlē Un gaisma, viļņos krītot, lēnām dziest.
- Jau pirmās zvaigznes uzdzirkst debess dzīlē Un gaisma, viļņos krītot, lēnām dziest.
- Putniem spārnos ceļoties, pajūk sarmas pušķi, visās varavīksnes krāsās uzdzirkstot.
- Ogles.. uz mirkli kļuva melnas, lai pēc tam atkal uzdzirkstētu spožas un sarkanas.
- pārn. Darbnīca kļūst tā kā gaišāka, gaiss vieglāks un tīrāks. Laiku pa laikam uzdzirkst jautras piezīmes..
1.1.pārn. Iesākt dzirkstēt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, dzirkstēt.
PiemēriBet, ja tev uzdzirkst ļauna acs, Vairs nepazīsti sevi pats, Kā lietus mākonis tu īdzīgs.
- Bet, ja tev uzdzirkst ļauna acs, Vairs nepazīsti sevi pats, Kā lietus mākonis tu īdzīgs.
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) – parasti par pozitīvām jūtām.
PiemēriAnna paskatās uz māsu un māti, un viņas skumjajās acīs kaut kas uzdzirkst - uzdzirkst un noslēpjas aiz garajām skropstēm [skropstām].
- Anna paskatās uz māsu un māti, un viņas skumjajās acīs kaut kas uzdzirkst - uzdzirkst un noslēpjas aiz garajām skropstēm [skropstām].
- ..līksmā uguntiņa, kas uz mirkli uzdzirkst viņas acīs, skaidri liecina par iekšējo noskaņu.
Avoti: 8. sējums