uzvilnīt
uzvilnīt parasti 3. pers., -ī, pag. -īja; intrans.
Iesākt vilnīt. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, vilnīt.
PiemēriAtskanēja apslāpēts plunkšķis, kaut kur [ezerā] uzvilnīja un lēnām izplūda ūdeņu aplītis.
- Atskanēja apslāpēts plunkšķis, kaut kur [ezerā] uzvilnīja un lēnām izplūda ūdeņu aplītis.
- pārn. Sirdī par jaunu uzvilnīja rūgtums pret dēlu un naidīgas jūtas pret svešo, kura ielauzusies viņu pasaulē.
- pārn. «Ak tu arī ieradies, vai Roba vāģi jau nomazgāji?» kāds jautāja, un uzvilnīja jauna smieklu šalts.
Avoti: 8. sējums