vārtīt
vārtīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Valstīt (kādā vielā), lai pārklātu (ar to), tā ka pārklājas (ar to).
PiemēriVārtīt zivi pirms cepšanas miltos.
- Vārtīt zivi pirms cepšanas miltos.
2.Darīt netīru, parasti, vāļājot pa zemi, netīru virsmu, pieļaut, ka kļūst netīrs, ļaujot vairākkārt skart zemi, netīru virsmu.
PiemēriVārtīt dvieli pa zemi.
- Vārtīt dvieli pa zemi.
- Bērns vārta lelli pa grīdu.
- pārn. Pods podu vārta - abi vienā melnumā.
- pārn. Krustiņš: Miku, es tev saku, Ilzes gods ne ar pilīti no tām dūņām nav aptraipīts, pa kurām savu esmu vārtījis.
Avoti: 8. sējums