vakarēt
vakarēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Kopīgi pavadīt vakaru strādājot, dziedot, tērzējot (par saimi, kaimiņiem, draugiem).
PiemēriSvēpēkļa [kvēpekļa] atblāzmā vakarējām, lāpījām tīklus, vijām cilpas sniega irbēm.
- Svēpēkļa [kvēpekļa] atblāzmā vakarējām, lāpījām tīklus, vijām cilpas sniega irbēm.
- Arnolds atcerējās kādu paslavenu kinodramaturgu, kurš reiz, vīru pulciņā vakarējot, pacēla gaisā pirkstu, pielēca kājās un, pieri saraucis, sauca: «Pasaulei vajag jaunu pravieti!»
- Ejiet, meitas, vakarēt, Ņemiet mani, mazāko: Būšu skalu turētāja, Skaistu dziesmu dziedātāja.
1.1.trans.; reti Pavadīt (vakaru), kopīgi strādājot, dziedot, tērzējot.
PiemēriŠe nāciet, jaunas meitas, vakariņu vakarēt! Še skaliņi gaiši dega.
- Še nāciet, jaunas meitas, vakariņu vakarēt! Še skaliņi gaiši dega.
Avoti: 8. sējums